Bauskas pilsētas pamatskolas zālē 15. novembrī notika Latvijas 95. gadskārtai veltīts svētku koncerts. Vispirms uz svinīgo sarīkojumu pulcējās 1. – 4. klašu skolēni, pēc tam skaisto koncertu noskatījās 5. – 9. klašu audzēkņi. Pasākuma organizatore, direktora vietniece ārpusstundu darbā Iveta Semjonova, sacīja: „Skolas kolektīvs valstij ir sarūpējis krāšņu dzimšanas dienas dāvanu.”

Dažādus rakstus lustīgi un kustīgi uz skatuves izvija piecas tautas deju kopas, ko vada skolotāja Santa Zemīte. Skanīgu sveicienu Latvijai dzimšanas dienā sūtīja abi skolas kori, ansamblis un patriotisko dziesmu izpildītāji no 3.a, 4.a un 6.a klases. Viņiem sagatavoties palīdzēja mūzikas skolotāja Ilze Žubēre. Jauka bija drāmas grupas Latvijai veltītā dzejas montāža, ko skolēni apguva skolotājas Rozes Bruģes vadībā.

Mūzikas skolā iegūtās prasmes demonstrēja Klēra Kuļikauska (4.a klase) un Gerda Veršinska (5.b klase). Skaistās dzejas rindās mīlestību savai zemei apliecināja Elīna Stašāne, Dinija Salasgrāve (6.a klase), Marks Daugulis, Samanta Cielava (7. klase) un Elīna Pole (8.a klase). Daiļrunātājus sagatavoja skolotāja Inga Briede. 9. klases jaunietes Elzas Sējējas eseju izteiksmīgi un pārliecināti nolasīja viņas klasesbiedre Kristīne Skukauska.

Svētku koncertā uzstājās arī īpašs viesis – TV šova „OKartes skatuve” līderis Mārtiņš Jātnieks. Viņš kopā ar 8.a klases puisi Ronaldu Kirtovski demonstrēja ģitārspēli.

     Kā jau katru gadu, skolas direktors Jānis Rumba un viņa vietniece Anna Dupure sumināja čaklākos skolēnus, pedagogus un tehniskos darbiniekus. Šajā dienā skolas jaunā korpusa otrā stāva gaitenī tika atklāts stends „Ar viņiem lepojamies” – te skatāmas azartiskāko, centīgāko un veiksmīgāko skolēnu fotogrāfijas.

VINETA ŪDRĒNA, AIVA RŪTENBERGA,

Bauskas pilsētas pamatskolas 9. klases skolnieces

Aizsardzības ministrs Artis Pabriks 15. novembrī Aizsardzības ministrijā svinīgā sarīkojumā sumināja konkursa „Kas ir dzimtenes mīlestība?” uzvarētājus, viņu vidū bija arī mūsu skolas 9. klases audzēkne Elza Sējēja.

Konkursam bija iesūtīti 287 stāsti, 15 labāko darbu autori tika uzaicināti uz konkursa uzvarētāju apbalvošanu un tikšanos ar aizsardzības ministru Arti Pabriku.

„Mēs ļoti daudz runājām par patriotismu, īpaši novembrī, un jautājums ir – kā iemācīt patriotismu? Manuprāt, patriotisms ir mīlestība, un mīlestību jau nevar iemācīt. To var pārmantot no vecākiem, no skolotājiem – tāpēc liels paldies arī jums! Jūs esat bijuši tas pareizais piemērs, un tieši no ģimenes izaug valstiskā domāšana, piederības izjūta savai valstij. Es uzskatu, ka valsts – tie esam mēs visi. Ja valstij ir panākumi, tie ir mūsu panākumi. Ja valstij ir problēmas, tās ir jārisina mums,” sacīja ministrs.

Elza, tāpat kā citi konkursa uzvarētāji, saņēma balvas un lielisku iespēju – pavasarī ar „Skrundas” klases patruļkuģi izvizināties pa jūru.

Pēc svinīgās apbalvošanas ceremonijas ministrs A. Pabriks aprunājās ar konkursantiem, viņu vecākiem un skolotājiem un izrādīja savu darba kabinetu. Ministra stāstījums par kabineta iekārtojumu – četriem karogiem, trim īpašiem portretiem pie sienas un šaha galdiņu – bija ļoti saistošs.

Bauskas pilsētas pamatskolas 5. – 7. klašu skolēni 14. novembrī pulcējās skolas zālē, lai 80. jubilejā suminātu rakstnieku Ojāru Vācieti.

Sarīkojumu atklāja 6.a klases skolēns Reinis Jubelis ar O. Vācieša dzejoli „Tu esi”. Puisis aicināja apzināties, ka mēs katrs esam valsts daļa – Latvija ir tāda, kādi esam mēs paši. Savu pārliecību par to dzejas un prozas montāžā apliecināja visi Reiņa klasesbiedri.

Pēc tam literatūras skolotāja Dina Ālmane klātesošos iepazīstināja ar rakstnieka dzīvesgājumu un daiļradi. Skolotāja sacīja, ka O. Vācieša darbos atklājas patiesa un dziļa mīlestība pret Latviju. Par savu likteņupi rakstnieks uzskatījis Gauju, ko dzejā dēvējis par „Vidzemes asinssaiti” un „Latvijas kaklarotu”. O. Vācietis kolekcionējis akmeņus, vēl tagad viņa mājas pagalmā Rīgā, Pārdaugavā, var redzēt rakstnieka „izglābtos akmeņus” – no asfaltēšanas izglābtos bruģakmeņus.

Skolēni bija iemācījušies Ojāra Vācieša dzejoļus. 5.b klases meitenes un puiši runāja dzejoli par gliemezi un lietutiņu, un likās, ka arī skolas zālē ir sācies lietus – skolēni bija izgatavojuši interesantu dekoru, kas radīja lietum līdzīgu skaņu. 5.a klases audzēkņi bija iestudējuši dzejoli „Jampadracis”, un zālē sākās jampadracis, jo Duksis bija izlacis pienu un kurmis izracis alu. 6.b klases audzēkņi bija iestudējuši dzejoli „Krusta zirneklis” un kopā ar dzejolī minēto Gustu sprieda, kāpēc zirneklim uz muguras ir krusts. 7. klases meitenes ģitāras pavadījumā runāja romantisko dzejoli „Basām kājām dvēselīte” un atgādināja: „Ja ir liela mīlestība, tad viss lielais iznāk.” Noslēgumā 6.a klases audzēkne Dinija Salasgrāve runāja O. Vācieša „Minipasaciņu” un apliecināja, ka labāk klājas optimistiem.

Pēc tam skolēni noskatījās multiplikācijas filmu „Kabata”, kas uzņemta pēc O. Vācieša dzejoļu motīviem.

Valsts prezidenta kancelejas rīkotajā konkursā „Mana kā Valsts prezidenta uzruna Latvijai dzimšanas dienā” žūrija gandrīz 350 darbu vidū par labākajām atzinusi Bauskas pilsētas pamatskolas 9. klases skolnieces Elzas Sējējas un Pļaviņu novada ģimnāzijas 10. klases skolnieka Jura Ernesta Brūniņa rakstītās uzrunas.

 Labāko darbu autorus svinīgā pasākumā Melngalvju namā Rīgā 13. novembrī apgalvoja Valsts prezidents Andris Bērziņš. Viņš pateicās visiem, kuri piedalījās konkursā, uzsverot, ka visi iesniegtie darbi bija labi, tajos bija daudz oriģinālu domu.  „Laika sprīdis no skolas sola līdz rīcībai un atbildībai par savu darbu ir ļoti īss, un tas paiet ātri,” konkursa dalībniekiem teica A. Bērziņš, paužot cerību, ka šis konkurss skolēnus mudinājis domāt plašāk par Latvijas nākotnes virzību un izaicinājumiem.

„Kad ienāca Valsts prezidents Andris Bērziņš, zālē valdīja ļoti īpaša, pat majestātiska gaisotne. Prezidents sacīja, ka visos darbos bija kas īpašs un nozīmīgs, kāda doma un atziņa, ko paturēt prātā,” stāsta Elza. Visi dalībnieki saņēma piemiņas balvas. Labākie ieguva arī ielūgumus uz 18. novembra svētku koncertu Latvijas Nacionālajā teātrī.

Pēc pasākuma oficiālās daļas sekoja neoficiālā daļa – dalībnieki varēja cits ar citu aprunāties un uzdot dažādus jautājumus Andrim Bērziņam. Elza iepazinās ar konkursa simpātiju balvas ieguvēju Katerinu – meiteni no Vācijas, kas apmaiņas programmas laikā desmit mēnešus uzturas Latvijā. Kad Elza jautāja, kādas ir atšķirības starp Latviju un Vāciju, Katerina pasmējās un teica, ka Latvijā vispār nav kalnu – viss te tik līdzens. Meitene runāja angliski, taču neslēpa, ka ir iemācījusies dažas frāzes latviešu valodā. Katerina atzina, ka Latvija viņai ļoti patīk.

Liels bija Elzas pārsteigums, kad Valsts prezidents A. Bērziņš viņu uzaicināja 18. novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī teikt īsu svētku uzrunu. Tagad Elzai cītīgi jāpošas lielajam notikumam. Šāda iespēja –  kopā ar Valsts prezidentu uzrunāt tautu – iedzīvotājiem tiek sniegta pirmoreiz. Elzas uzstāšanās būs Latvijas vēsturē nozīmīgums notikums. Jauki, ka Valsts prezidents novērtē jauniešu centienus, mērķtiecību un uzdrīkstēšanos. Veiksmi Tev, Elza!

LabieDarbi.lv, sagaidot Latvijas jubileju, aicināja skolēnus iepazīties ar labdarības projektu labieDarbi.lv un uzzīmēt, kāds varētu izskatīties projekta talismans.

Konkursam iesūtīti 343 zīmējumi. Organizatori saka paldies visiem dalībniekiem par centību, radošumu un ikdienas izkrāsošanu. Uz konkursa finālu žūrija ir izvirzījusi 17 pašus labākos darbus. To vidū ir arī Bauskas pilsētas pamatskolas 3.b klases audzēkņa Aleksa Puziņa darbs, kurā attēlots mīļš astoņkājītis, kas aicina darīt labu.

Konkursa rīkotāji ziņo, ka trīs labāko darbu autori saņems vērtīgas dāvanas. Galvenās balvas ieguvējs, ko noteiks LabieDarbi.lv žūrija, savā pastkastītē saņems žurnālu “Ilustrētā Junioriem” vai “Ilustrētā Zinātne”. Taču tie skolēni, pie kuru zīmējuma portālā draugiem.lv būs visvairāk „Man patīk”, saņems pārsteiguma balvas.

Puisēna skolotāja Gunta Spure priecājas par Aleksa veiksmi un aicina atbalstīt mazo mākslinieku. Lai to izdarītu:

1) atvērsim http://www.draugiem.lv/labiedarbi.lv/gallery/?pid=333957034

2) nospiedīsim „Man patīk”!

R. Blaumaņa memoriālmuzejs „Braki”, Ērgļu novada pašvaldība, biedrība „Rūdolfa Blaumaņa kultūrvēsturiskais mantojums” šoruden rīkoja rakstnieka R. Blaumaņa literārās prēmijas 9. konkursu 7. – 12. klašu skolēniem. Tagad žūrija darbus ir izvērtējusi un par vienu no labākajiem atzinusi mūsu skolas 9. klases jaunietes Aivas Rūtenbergas domrakstu.

Šogad konkursam nosūtīti vairāki 9. klašu skolēnu darbi – uz „Brakiem” aizceļoja Ilvijas Beķeres, Katrīnas Annijas Paegles, Aivas Rūtenbergas, Amandas Saulītes un Elzas Sējējas darbs. Meitenes izteica pārdomas par R. Blaumaņa atziņu „Ko tu šodien vari padarīt, tā neatstāj uz rītdienu” un rakstīja jaunrades darbu „Es satiku savu Rūdolfu Blaumani”. Tika vērtēta sasaiste ar R. Blaumani un viņa daiļradi, satura mērķtiecīga argumentācija, domu oriģinalitāte un latviešu valodas literāro normu ievērošanu. 13. novembrī žūrija publicēja labāko darbu autoru sarakstu, to vidū ir mūsu skolas audzēknes Aivas Rūtenbergas vārds. Aiva e-pastā saņēmusi ielūgumu uz 9. konkursa noslēguma pasākumu „Braku” muzejā un Ērgļu saieta namā. Par audzēknes darba novērtējumu priecājas arī viņas skolotāja Ieva Mašale.

Turpinājumā – Aivas Rūtenbergas jaunrades darbs „Es satiku savu Rūdolfu Blaumani”

Rudens… Lietus… Drēgns laiks… Te pēkšņi pret loga rūti atsitās mazs kastanītis. Tas mani pamudināja atgriezties no sava sapņu ceļojuma.

Sapratu, ka jāturpina tālāk lasīt grāmatu – diezgan skarbo, bet ļoti intriģējošo noveli „Nāves ēnā”. Biju jau gandrīz tikusi līdz pēdējai lappusei, bet tad manu uzmanību piesaistīja kāda tumša, bet ne bailes izraisoša ēna, kas paslīdēja man garām. Paskatījos gan pa labi, gan pa kreisi, bet neko savādu nepamanīju. Ieklausījos klusumā, bet dzirdēju tikai lietus pilienus, kas sitās pret logu, un skanīgo pagaļu sprakšķēšanu kamīnā.

Tad man pretī pēkšņi parādījās cienījams, stalts kungs ar tumšiem matiem, kuplām, biezām un koptām ūsām. Viņa labsirdīgās acis, ko piesedza brilles, priecīgi mirdzēja. Vīram bija garš, silts mētelis, kas lietū bija nedaudz samircis. Likās, ka mēs jau kaut kur esam tikušies, piemēram, kādā lauku namiņā.

Drīz vien sapratu, ka tas ir Rūdolfs Blaumanis! „Sveicināti!” es beidzot ierunājos. Viņš pasmaidīja un sacīja: ,,Sveiki! Vai varu uz kādu brītiņu uzkavēties šeit, līdz norimst lietus?” ,,Protams!” es atbildēju. Biju patīkami pārsteigta, satiekot cilvēku no baronu laikiem. Ak, tāds gods! Es steigšus piesteidzos viņam klāt un palīdzēju novilkt mēteli. Tad kādu brīdi abi sēdējām pie loga un lūkojāmies tālumā.

Lietus vēl nebija rimies. Mirdzošas lāses kā dimanti traucās lejup, un aiz miglas plīvura varēja saskatīt kādu skaistu liepu aleju. Redzēju, ka Blaumaņa skatiens ilgi kavējās pie šīs ainavas. Viņš paskatījās uz mani un, kā atbildēdams uz manu skatienu, iesāka sarunu: ,,Es domāju par savām ,,Braku” mājām, par mežrozītēm jeb baltrozītēm, par saviem kokiem – vecajiem vītoliem, liepām, ābelēm… Vidzemē ir varen jauki, tur es vislabāk varu rakstīt.”

Tad man nejauši no rokām izkrita grāmata ,,Nāves ēnā”, ko vēl nebiju paspējusi izlasīt. Rūdolfs Blaumanis pacēla grāmatu, paskatījās uz to un, dodams man, sacīja: ,, Nāves ēnā”… Vai tev tā patīk?” Es apstiprinoši pamāju un sacīju: ,,Jā! Man patīk Birkenbaums ar savām bērnišķīgi skaidrajām acīm, lielo labsirdību, patieso mīlestību un spēju upurēties draudzības vārdā. Man šķiet, ka viņš savu dzīvi izdzīvo tagadnē, priecājoties par katru atvēlēto stundu, nevis gaidot labāku situāciju, citus laikus.”

Tad es rakstniekam vaicāju: ,,Ko jūs domājat par savu grāmatu ,,Velniņi”?” R. Blaumanis atkal labsirdīgi pasmaidīja un atbildēja: ,,Man pašam šī grāmata par velniņiem patīk, tā izdevusies interesanta un mudina lasītāju pasmaidīt.” ,,Arī man velniņu nedarbi ļoti patīk. Lasot šo grāmatu, allaž uzlabojas garastāvoklis,” es teicu.

Pēkšņi otrā istabā liels vējš atpūta vaļā logu, man bija jādodas to aiztaisīt. Kad atgriezos, mans sarunu biedrs bija prom. Piegāju pie loga un redzēju, ka lietus rimies. Pār liepu aleju slīdēja spoži saules stari, kas nedaudz apžilbināja acis.

Apsēdos šūpuļkrēslā, apsedzos ar siltu segu un vēroju kamīnā pagales, kuras drīz pārvērtīsies par kvēlojošām oglēm. Tad netālu no loga, uz mazā galdiņa blakus manai grāmatai, pamanīju sarkanu rozīti. Kad atvēru grāmatu, no tās izkrita lapiņa, uz kuras bija rakstīts:

 ,,Piedod, ka man jau tik drīz bija jādodas prom un mēs nepaspējām atvadīties! Nebēdājies, mēs vēl satiksimies kādā lietainā dienā, kad lietus svētīs baltrozīšu krūmus un kokus… Man bija liels prieks ar Tevi parunāt. Man patīk jauki cilvēki, un es pats cenšos tāds būt. Atceries trīs dzīves gudrības: ,,Mūsu nelaime ir tā, ka mēs nekad skaidri nezinām, kur mūsu nevarēšana beidzas un mūsu negribēšana iesākas”; ,,Nekas neatsaldē cilvēka no cilvēka ātrāk un pilnīgāk, kā spītīgi atraidīta labvēlība”; ,, Cilvēka dvēsele nav stikla glāze, kurā var ieliet netīru ūdeni, izskalot un atkal no tās dzert vīnu. Cilvēkam arvien no apkārtnes kaut kas pielīp.”

Uz tikšanos – Rūdolfs Blaumanis.”

Bauskas politiski represēto kluba „Rēta” valdes dalībniece Daina Ziemele mūsu skolas kolektīvu uzaicināja Latvijas 95. dzimšanas dienu ieskandināt kopā ar ļaudīm, kas savulaik bez jelkāda iemesla aizvesti tālu svešumā – uz Sibīriju.

12. novembrī ciemos pie kluba biedriem devās 6.a klases skolēni un 9. klases jaunietes – Elza Sējēja un Kristīne Skukauska. Tikšanās bija emocionāli piesātināta. Visi sapratām, ka mūsu lielākais dārgums ir savstarpēja cieņa un vienotība.

Svētkos centāmies ielīksmot vecļaužu sirdis – 6.a klases skolniece Elvita Beikule nospēlēja divus skaņdarbus ar sintezatoru, viņas klasesbiedri runāja dzeju un fragmentus no pašu rakstītiem domrakstiem, teātra pulciņa dalībnieki uzstājās ar jauku dzejas montāžu. Priekšnesumus skolēniem palīdzēja sagatavot skolotāja Roze Bruģe un Ieva Mašale. 9. klases meitenes Elza un Kristīne lasīja fragmentus no Elzas esejas „Mana kā Valsts prezidenta uzruna Latvijai dzimšanas dienā”. Ticam, ka ar savu klātbūtni, priekšnesumiem un katram dāvāto rozi represēto sirdīs iededzām mazu prieka gaismiņu. Paldies par atbalstu skolas direktoram Jānim Rumbam un viņa vietniecei Ivetai Semjonovai!

Bauskas bērnu un jauniešu centra (BJC) pagalmā Lāčplēša dienā, 11. novembrī, notika pasākums „Savu karogu nes, kā latvim klājas”. To apmeklēja arī mūsu skolas audzēkņi.

Stalti vīri no kara vēstures kluba „Latviešu karavīri” demonstrēja dažādu laiku karavīru formas – varēja redzēt latviešu strēlnieku, leģionāru, Sarkanās armijas Otrā pasaules kara kaujinieka, čekista formu. Pagalmā skanēja lustīgas dziesmas Aigara Urtāna izpildījumā, bija iespēja cienāties ar karavīru maltīti un tēju.

Jaunsargi un zemessargi demonstrēja ieročus un munīciju. Ikvienam interesentam bija iespēja savās rokās turēt ieročus, smagākais no tiem svēra 12 kilogramus. Skolēni piedalījās arī jaunsargu rīkotās spēlēs. Viena no tām bija astoņu dalībnieku „slēpošana” ar vienu slēpju pāri. Tiklīdz jaunsargs teica „labo”, uz priekšu bija jāliek labā kāja, pēc tam bija „jāslēpo” ar kreiso kāju. Nebija viegli, kā atzina jaunsargs – trūkst saliedētības, lai izpildītu šādus uzdevumus, esot stingri jāklausa pavēle un visiem vienlaikus jādarbojas. Nebija viegla arī stafete ar gāzmaskām un šaušana pa bundžām.

Vienu no stafetēm meistarīgi vadīja arī 8.b klases puisis Vladislavs Maikūns. Bauskas jaunsargu vienības vadītājs Zigurds Kalējs pastāstīja par Jaunsardzi un aicināja interesentus uz nodarbībām bijušās Bauskas kristīgās pamatskolas telpās. Daži drosmīgie skolēni vēlējās maskēties, un jaunsargi viņu sejas izkrāsoja zaļgani brūnas.

Noslēgumā apmeklētāju sirdis sasildīja 6.a klases puisis Reinis Jubelis, ar optimistisku dziesmu „Tikai tā” pieskandinot BJC pagalmu.

Miglainajā, rudenīgi dzestrajā dienā, 11. novembrī, visā Latvijā svinēja Lāčplēša dienu. Bauskas pilsētas pamatskolas skolēnu pašpārvaldes dalībnieki kopā ar direktora vietnieci ārpusstundu darbā Ivetu Semjonovu Bauskā, pie pieminekļa par Latvijas brīvību kritušajiem, nolika ziedus un aizdedza svecītes.

Skolēnu pašpārvaldes dalībnieks, 9. klases jaunietis Reinis Krūmiņš, atgādināja, ko latviešiem nozīmē Lāčplēša diena. Puisis izstāstīja, kā Bauskā tapis piemineklis par Latvijas brīvību kritušajiem. Tā bija skaista un vērtīga vēstures stunda, kurā mūsu skolas kolektīvs apliecināja savu mīlestību pret Latviju.

Turpinājumā – fragmenti no 5.a, 6.a un 9. klases skolēnu stāstiem „Kas ir dzimtenes mīlestība?”

Stāstu autori – Nikola Kalniņa, Herta Minkeviča, Ieva Platā, Elīna Stašāne, Reinis Jubelis, Dinija Salasgrāve, Vineta Ūdrēna un Elza Sējēja.

● „„Savu dzimtenes mīlestību vajag ne tikai nest sirdī, bet iziet ar to pasaulē un stāstīt par to visiem,” raksta beļģu dzejnieks Emils Verharns. Man šķiet, ka mums, latviešiem, vajag biežāk novērtēt bagātības, kas mums pieder, un stāstīt par tām citiem. Mums vajag lepoties ar tīro, bagātīgo dabu, ar dziedošiem un dejojošiem bērniem un jauniešiem, stiprām ģimenēm, vecmāmiņas stāstītām pasakām, vectētiņa izgatavoto putnu būrīti ābelē, ar saulgriežu svētkiem un latvju rakstu zīmēm, kas mūs sargā.”

● „Mīlestība pret dzimteni vislabāk atklājas tajā, kā mēs rūpējamies par dabu. Ikviens koks, akmens, pat sīks zāles stiebriņš ir daļa no mūsu dzimtenes. Jau gadiem ilgi cilvēki kopj apkārt esošo vidi. Tieši tāpēc Latvijā joprojām ir tik daudz skaistu vietu – Siguldas alas, Tērvetes dabas parks, Ventas rumba un purvi, kur vērojamas retu augu, putnu un dzīvnieku sugas. Cenšoties saglabāt un sakopt dzimtenes vietas, mēs apliecinām savu mīlestību pret Latviju.”

● „Es lepojos, ka dzīvoju Latvijā, jo šajā zemē ir manas saknes un bezgala skaista daba. Mums jābūt lepniem par zaļajiem mežiem, upēm, jūru, pilsētām un pats galvenais – cilvēkiem. Sevišķi lepniem mums jābūt par tiem cilvēkiem, kas nes mūsu Dzimtenes vārdu pasaulē.”

● „Mēdz teikt, ka domām ir milzīgs spēks, tāpēc uzskatu, ka mēs nedrīkstam pat domās par dzimteni teikt sliktu. Būsim gaiši, mēs taču esam baltu tauta, balti… Notīrīsim melnumiņus domās, dzīvosim priecīgi, mīlēsim sevi un citus, tad Latvija būs veiksmīgākā pasaules valsts.”

● „Dzimtenes mīlestība sākas ar cieņu pret ģimeni. Latvijas pirmais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis teica: „Ģimene ir stūrakmens visā mūsu valsts dzīvē.” Lūkosimies uz savu dzimteni gaišām acīm, priecāsimies par dabas krāšņumu, svētkos un ikdienā skandēsim tautasdziesmas! Runāsim cits par citu un galvenais par savu dzimteni – labu, un mums visiem klāsies labi.”

● „Es priecājos, ka Latvijā ir daudz dažādu svētku – Dziesmu un deju svētki, Līgo vakars, Miķeļi, Mārtiņi, Bluķa vakars, Meteņdiena… Es mīlu savu dzimteni, man īpaši dārgas ir tās tradīcijas. Lieldienās es kārtīgi izšūpojos un Jāņos pinu vainagu, ēdu ķimeņu sieru, dziedu un neguļu līdz pat saullēktam.”

● „Dzimtenes mīlestība sākas ar rūpēm par saviem mīļajiem – ģimeni. Mūsu ģimene ļoti mīl vecmāmiņu. Nesen mana omīte zaudēja redzi. Es ļoti pārdzīvoju, lūdzos par viņu un raudāju. Operācija vecmāmiņai īpaši nepalīdzēja, taču viņa ar savu likteni ir samierinājusies un katru reizi, kad esam ciemos, smaida un stāsta dažādus stāstus. Reizēm no vecmāmiņas acīm nobirst pa asarai, zinu, ka viņa ļoti grib mūs redzēt un ar savām acīm samīļot, bet nespēj to… Vislaimīgākā vecmāmiņa ir tad, kad viņā klausās. Viņai ļoti patīk atminēties bērnības un skolas gadu notikumus, un es klausos, ko viņa stāsta. Vecmāmiņai ir svarīgi, ka mēs esam viņai līdzās.”

● „Dzimtenes mīlestību var redzēt darbos un attieksmē. Zinu – jo vairāk mīlēšu Dzimteni un cilvēkus, jo labāk man klāsies. Ja esam atvērti citiem, viņi kļūst tādi paši pret mums. Jo vairāk smaidām un priecājamies par savu zemi, jo labāk jūtamies.”

Lāčplēša dienā, 11. novembrī, mūsu skolā skanēja svētku koncerts. 1. – 9. klašu skolēnus priecēja Ziemeļlatvijas kameransamblis „Livonija” – četri braši muzikanti ar spēcīgām balsīm.

Flautists Miks Vilsons stāstīja par notikumiem Rīgā 1919. gada novembrī un vēlreiz atgādināja, ka Latvijas brīvība ir izcīnīta smagās kaujās.

Visam skolas kolektīvam bija iespēja iepazīt dažādu mūzikas instrumentu – mežraga, flautas, klarnetes – skanējumu. Profesionālo mūziķu apvienība dziedāja latviešiem mīļas tautasdziesmas „Rīga dimd”, „Seši mazi bundzinieki”. Sveiciens svētkos tika sūtīts arī ar igauņu, lietuviešu, gruzīnu, vācu un krievu tautasdziesmām.