R. Blaumaņa memoriālmuzejs „Braki”, Ērgļu novada pašvaldība, biedrība „Rūdolfa Blaumaņa kultūrvēsturiskais mantojums” šoruden rīkoja rakstnieka R. Blaumaņa literārās prēmijas 9. konkursu 7. – 12. klašu skolēniem. Tagad žūrija darbus ir izvērtējusi un par vienu no labākajiem atzinusi mūsu skolas 9. klases jaunietes Aivas Rūtenbergas domrakstu.
Šogad konkursam nosūtīti vairāki 9. klašu skolēnu darbi – uz „Brakiem” aizceļoja Ilvijas Beķeres, Katrīnas Annijas Paegles, Aivas Rūtenbergas, Amandas Saulītes un Elzas Sējējas darbs. Meitenes izteica pārdomas par R. Blaumaņa atziņu „Ko tu šodien vari padarīt, tā neatstāj uz rītdienu” un rakstīja jaunrades darbu „Es satiku savu Rūdolfu Blaumani”. Tika vērtēta sasaiste ar R. Blaumani un viņa daiļradi, satura mērķtiecīga argumentācija, domu oriģinalitāte un latviešu valodas literāro normu ievērošanu. 13. novembrī žūrija publicēja labāko darbu autoru sarakstu, to vidū ir mūsu skolas audzēknes Aivas Rūtenbergas vārds. Aiva e-pastā saņēmusi ielūgumu uz 9. konkursa noslēguma pasākumu „Braku” muzejā un Ērgļu saieta namā. Par audzēknes darba novērtējumu priecājas arī viņas skolotāja Ieva Mašale.
Turpinājumā – Aivas Rūtenbergas jaunrades darbs „Es satiku savu Rūdolfu Blaumani”
Rudens… Lietus… Drēgns laiks… Te pēkšņi pret loga rūti atsitās mazs kastanītis. Tas mani pamudināja atgriezties no sava sapņu ceļojuma.
Sapratu, ka jāturpina tālāk lasīt grāmatu – diezgan skarbo, bet ļoti intriģējošo noveli „Nāves ēnā”. Biju jau gandrīz tikusi līdz pēdējai lappusei, bet tad manu uzmanību piesaistīja kāda tumša, bet ne bailes izraisoša ēna, kas paslīdēja man garām. Paskatījos gan pa labi, gan pa kreisi, bet neko savādu nepamanīju. Ieklausījos klusumā, bet dzirdēju tikai lietus pilienus, kas sitās pret logu, un skanīgo pagaļu sprakšķēšanu kamīnā.
Tad man pretī pēkšņi parādījās cienījams, stalts kungs ar tumšiem matiem, kuplām, biezām un koptām ūsām. Viņa labsirdīgās acis, ko piesedza brilles, priecīgi mirdzēja. Vīram bija garš, silts mētelis, kas lietū bija nedaudz samircis. Likās, ka mēs jau kaut kur esam tikušies, piemēram, kādā lauku namiņā.
Drīz vien sapratu, ka tas ir Rūdolfs Blaumanis! „Sveicināti!” es beidzot ierunājos. Viņš pasmaidīja un sacīja: ,,Sveiki! Vai varu uz kādu brītiņu uzkavēties šeit, līdz norimst lietus?” ,,Protams!” es atbildēju. Biju patīkami pārsteigta, satiekot cilvēku no baronu laikiem. Ak, tāds gods! Es steigšus piesteidzos viņam klāt un palīdzēju novilkt mēteli. Tad kādu brīdi abi sēdējām pie loga un lūkojāmies tālumā.
Lietus vēl nebija rimies. Mirdzošas lāses kā dimanti traucās lejup, un aiz miglas plīvura varēja saskatīt kādu skaistu liepu aleju. Redzēju, ka Blaumaņa skatiens ilgi kavējās pie šīs ainavas. Viņš paskatījās uz mani un, kā atbildēdams uz manu skatienu, iesāka sarunu: ,,Es domāju par savām ,,Braku” mājām, par mežrozītēm jeb baltrozītēm, par saviem kokiem – vecajiem vītoliem, liepām, ābelēm… Vidzemē ir varen jauki, tur es vislabāk varu rakstīt.”
Tad man nejauši no rokām izkrita grāmata ,,Nāves ēnā”, ko vēl nebiju paspējusi izlasīt. Rūdolfs Blaumanis pacēla grāmatu, paskatījās uz to un, dodams man, sacīja: ,, Nāves ēnā”… Vai tev tā patīk?” Es apstiprinoši pamāju un sacīju: ,,Jā! Man patīk Birkenbaums ar savām bērnišķīgi skaidrajām acīm, lielo labsirdību, patieso mīlestību un spēju upurēties draudzības vārdā. Man šķiet, ka viņš savu dzīvi izdzīvo tagadnē, priecājoties par katru atvēlēto stundu, nevis gaidot labāku situāciju, citus laikus.”
Tad es rakstniekam vaicāju: ,,Ko jūs domājat par savu grāmatu ,,Velniņi”?” R. Blaumanis atkal labsirdīgi pasmaidīja un atbildēja: ,,Man pašam šī grāmata par velniņiem patīk, tā izdevusies interesanta un mudina lasītāju pasmaidīt.” ,,Arī man velniņu nedarbi ļoti patīk. Lasot šo grāmatu, allaž uzlabojas garastāvoklis,” es teicu.
Pēkšņi otrā istabā liels vējš atpūta vaļā logu, man bija jādodas to aiztaisīt. Kad atgriezos, mans sarunu biedrs bija prom. Piegāju pie loga un redzēju, ka lietus rimies. Pār liepu aleju slīdēja spoži saules stari, kas nedaudz apžilbināja acis.
Apsēdos šūpuļkrēslā, apsedzos ar siltu segu un vēroju kamīnā pagales, kuras drīz pārvērtīsies par kvēlojošām oglēm. Tad netālu no loga, uz mazā galdiņa blakus manai grāmatai, pamanīju sarkanu rozīti. Kad atvēru grāmatu, no tās izkrita lapiņa, uz kuras bija rakstīts:
,,Piedod, ka man jau tik drīz bija jādodas prom un mēs nepaspējām atvadīties! Nebēdājies, mēs vēl satiksimies kādā lietainā dienā, kad lietus svētīs baltrozīšu krūmus un kokus… Man bija liels prieks ar Tevi parunāt. Man patīk jauki cilvēki, un es pats cenšos tāds būt. Atceries trīs dzīves gudrības: ,,Mūsu nelaime ir tā, ka mēs nekad skaidri nezinām, kur mūsu nevarēšana beidzas un mūsu negribēšana iesākas”; ,,Nekas neatsaldē cilvēka no cilvēka ātrāk un pilnīgāk, kā spītīgi atraidīta labvēlība”; ,, Cilvēka dvēsele nav stikla glāze, kurā var ieliet netīru ūdeni, izskalot un atkal no tās dzert vīnu. Cilvēkam arvien no apkārtnes kaut kas pielīp.”
Uz tikšanos – Rūdolfs Blaumanis.”
