Miglainajā, rudenīgi dzestrajā dienā, 11. novembrī, visā Latvijā svinēja Lāčplēša dienu. Bauskas pilsētas pamatskolas skolēnu pašpārvaldes dalībnieki kopā ar direktora vietnieci ārpusstundu darbā Ivetu Semjonovu Bauskā, pie pieminekļa par Latvijas brīvību kritušajiem, nolika ziedus un aizdedza svecītes.
Skolēnu pašpārvaldes dalībnieks, 9. klases jaunietis Reinis Krūmiņš, atgādināja, ko latviešiem nozīmē Lāčplēša diena. Puisis izstāstīja, kā Bauskā tapis piemineklis par Latvijas brīvību kritušajiem. Tā bija skaista un vērtīga vēstures stunda, kurā mūsu skolas kolektīvs apliecināja savu mīlestību pret Latviju.
Turpinājumā – fragmenti no 5.a, 6.a un 9. klases skolēnu stāstiem „Kas ir dzimtenes mīlestība?”
Stāstu autori – Nikola Kalniņa, Herta Minkeviča, Ieva Platā, Elīna Stašāne, Reinis Jubelis, Dinija Salasgrāve, Vineta Ūdrēna un Elza Sējēja.
● „„Savu dzimtenes mīlestību vajag ne tikai nest sirdī, bet iziet ar to pasaulē un stāstīt par to visiem,” raksta beļģu dzejnieks Emils Verharns. Man šķiet, ka mums, latviešiem, vajag biežāk novērtēt bagātības, kas mums pieder, un stāstīt par tām citiem. Mums vajag lepoties ar tīro, bagātīgo dabu, ar dziedošiem un dejojošiem bērniem un jauniešiem, stiprām ģimenēm, vecmāmiņas stāstītām pasakām, vectētiņa izgatavoto putnu būrīti ābelē, ar saulgriežu svētkiem un latvju rakstu zīmēm, kas mūs sargā.”
● „Mīlestība pret dzimteni vislabāk atklājas tajā, kā mēs rūpējamies par dabu. Ikviens koks, akmens, pat sīks zāles stiebriņš ir daļa no mūsu dzimtenes. Jau gadiem ilgi cilvēki kopj apkārt esošo vidi. Tieši tāpēc Latvijā joprojām ir tik daudz skaistu vietu – Siguldas alas, Tērvetes dabas parks, Ventas rumba un purvi, kur vērojamas retu augu, putnu un dzīvnieku sugas. Cenšoties saglabāt un sakopt dzimtenes vietas, mēs apliecinām savu mīlestību pret Latviju.”
● „Es lepojos, ka dzīvoju Latvijā, jo šajā zemē ir manas saknes un bezgala skaista daba. Mums jābūt lepniem par zaļajiem mežiem, upēm, jūru, pilsētām un pats galvenais – cilvēkiem. Sevišķi lepniem mums jābūt par tiem cilvēkiem, kas nes mūsu Dzimtenes vārdu pasaulē.”
● „Mēdz teikt, ka domām ir milzīgs spēks, tāpēc uzskatu, ka mēs nedrīkstam pat domās par dzimteni teikt sliktu. Būsim gaiši, mēs taču esam baltu tauta, balti… Notīrīsim melnumiņus domās, dzīvosim priecīgi, mīlēsim sevi un citus, tad Latvija būs veiksmīgākā pasaules valsts.”
● „Dzimtenes mīlestība sākas ar cieņu pret ģimeni. Latvijas pirmais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis teica: „Ģimene ir stūrakmens visā mūsu valsts dzīvē.” Lūkosimies uz savu dzimteni gaišām acīm, priecāsimies par dabas krāšņumu, svētkos un ikdienā skandēsim tautasdziesmas! Runāsim cits par citu un galvenais par savu dzimteni – labu, un mums visiem klāsies labi.”
● „Es priecājos, ka Latvijā ir daudz dažādu svētku – Dziesmu un deju svētki, Līgo vakars, Miķeļi, Mārtiņi, Bluķa vakars, Meteņdiena… Es mīlu savu dzimteni, man īpaši dārgas ir tās tradīcijas. Lieldienās es kārtīgi izšūpojos un Jāņos pinu vainagu, ēdu ķimeņu sieru, dziedu un neguļu līdz pat saullēktam.”
● „Dzimtenes mīlestība sākas ar rūpēm par saviem mīļajiem – ģimeni. Mūsu ģimene ļoti mīl vecmāmiņu. Nesen mana omīte zaudēja redzi. Es ļoti pārdzīvoju, lūdzos par viņu un raudāju. Operācija vecmāmiņai īpaši nepalīdzēja, taču viņa ar savu likteni ir samierinājusies un katru reizi, kad esam ciemos, smaida un stāsta dažādus stāstus. Reizēm no vecmāmiņas acīm nobirst pa asarai, zinu, ka viņa ļoti grib mūs redzēt un ar savām acīm samīļot, bet nespēj to… Vislaimīgākā vecmāmiņa ir tad, kad viņā klausās. Viņai ļoti patīk atminēties bērnības un skolas gadu notikumus, un es klausos, ko viņa stāsta. Vecmāmiņai ir svarīgi, ka mēs esam viņai līdzās.”
● „Dzimtenes mīlestību var redzēt darbos un attieksmē. Zinu – jo vairāk mīlēšu Dzimteni un cilvēkus, jo labāk man klāsies. Ja esam atvērti citiem, viņi kļūst tādi paši pret mums. Jo vairāk smaidām un priecājamies par savu zemi, jo labāk jūtamies.”
