Decembra sākumā 8.klases skolēni literatūras stundās apguva tematu “Zinātniskās fantastikas stāsts”. Savu stāstu vajadzēja rakstīt arī pašiem. Lai stāsti tiešām būtu zinātniskās fantastikas žanrā, mums palīdzēt nāca dabaszinību un ķīmijas skolotāja Gunta Kiseļeva. Viņa uzklausīja skolēnu idejas un rosināja domāt zinātniskāk …
Stāsts tapa sadarbībā ar klasesbiedru, un skolēni aizdomājās gan par bīstamu vīrusu un antidotes atklāšanu (Lauras un Deinas stāsts “Kauja pret Silvānu”), gan par DNS mutācijām (Rūtas un Agates stāsts “Paldies, mammu!”), gan par iespējām ietekmēt laiku, jo tas ir vienīgais veids, kā glābt cilvēci (Enijas un Nikolas stāsts “Laika šūnas. 607 gadus vēlāk”). Arī citos stāstos skolēni tiecās glābt pasauli. Aizraujoši sižeti, interesanti raksturoti galvenie un epizodiskie tēli, dialogi, zinātniska broblemātika un pārsteidzoši risinājumi, kā arī pievienotie attēli padarīja šī literatūras temata apguvi patiesi aizraujošu! Lai izveidotu stāsta idejai vai sižetam atbilstošu attēlu, skolēni varēja ilustrēt paši vai izmantot MI (mākslīgā intelekta) radītus attēlus (sk. pievienoto foto).
Tehnoloģijas nedrīkstēja izmantot stāsta pierakstā – bija jāraksta rokrakstā. Dažiem skolēniem tas bija izaicinājums, bet visi ļoti labi tika ar to galā! Paldies maniem skolēniem par atsaucību un centību!
Fragments no darba: “Tas nav iespējams …” Dr. Kaļķis izdvesa, atkāpjoties dažus soļus tālāk. Būtne pavērās uz Madaru. Kaut arī tai nebija sejas, viņa juta skatienu kā pieskārienu. Telpā atskanēja čukstoša skaņa, kas nebija ne balss, ne troksnis. “Ja iznīcināsi šūnu, laiks aizvērsies,” tā sacīja. “Ja to izmantosi, mēs iznīksim. Mēs esam tās nākotnes, kuras tu vari radīt vai izdzēst.” Telpa atkal nodrebēja. Caur sienām parādījās attēli – izdegusi Zeme, zaļojošas pilsētas, tukšas pilsētas bez cilvēkiem. Tās visas bija iespējamās realitātes, un Madara saprata patiesību – katrs eksperiments tās maina.” (Informāciju sagatavoja latviešu valodas un literatūras skolotāja Dace Krastiņa)
