Valsts svētku nedēļā 6.a klases skolēni rakstīja teikas par dzimto apvidu. Tapa interesanti vēstījumi par to, kā Bauskā izveidojies kalns, kā radusies Mūsa, Mēmele un Lielupe.

Beāte Grīnberga-Zaļkalne stāsta par Lielupes izcelšanos:

„Reiz bija divas māsas: Mūsa un Mēmele, kas viena otru vairs nepazina. Jau daudzus gadus katra dzīvoja savā Bauskas pusē – Mūsa no mazām dienām mitinājās pie tēta, bet Mēmele – pie mammas.

Dievs nolēma, ka būtu labāk, ja māsiņas dzīvotu kopā. Kādu dienu viņš devās pie Velna un sacīja: „Mēs abi vienmēr strīdamies. Varbūt beidzam kašķēties un darbojamies kā komanda – izdomājam, kā savest kopā Mūsu ar Mēmeli!” Dievs un Velns noslēdza mieru un saderēja, ka savedīs māsiņas atkal kopā.

Dievs aicināja Mēmeli pie sevis – piedāvāja zeltu, sudrabu un dzīvi pilī, taču upe nepiekrita. Velns solījās būt uzticīgs Mūsai un kalpot līdz mūža galam, bet viņa nebija ar mieru. Pēc kāda laika Velnam izdevās Mūsu pierunāt – upe viņu godāja un klausīja.

Kādā sestdienā Mēmele ar sunīti devās pastaigāties uz Bauskas pilskalnu. Velns, to ieraudzījis, steidzās pie Mūsas un sacīja, ka esot kas svarīgs sakāms, tāpēc Mūsai veikli jādodas uz pilskalnu.

Kad Mūsa atnāca uz pilskalnu, viņa ieraudzīja savu māsu un uzreiz to atpazina – Mēmele bija tik skaista! Māsas aiz laimes viena otru apkampa, prieka asaras abām lija ilgi jo ilgi. No asaru strūklas veidojās milzīga upe, ko Dievs nosauca par Lielupi. No tā laika abas māsiņas atkal laimīgas dzīvo kopā.”